Šajā vietā apbedīti Nikolajs Potjomkins un Elza Freimane, kas kopīgi devušies nāvē 1907. gada 10. aprīlī. Elza ir dzimusi 1889. gada decembrī- tātad, viņai tajā brīdī vēl nebija 18 gadu. Nikolajs esot bijis gadu vai divus vecāks, bet precīzs viņa dzimšanas laiks nav zināms.
Nikolaja un Elzas stāsts ir aprakstīts liepājnieces, izcilās latviešu aktrises Antas Klints atmiņu grāmatā “Tā nebija lietaina diena”. Anta Klints abus jauniešus ir pazinusi dzīvē. Tiesa, Antas Klints grāmatā ir dažas neprecizitātes, kuras kliedēt palīdzēja Elzas otrās pakāpes māsīca Ingrīda Garofali no Austrālijas. Ingrīdas kundze par Elzu bijusi daudz jaunāka un dzīvē viņu nekad nav satikusi, tomēr ģimenē šis stāsts bijis zināms visās niansēs.
Nikolaja Potjomkina tēvs bija militārists, cēlies no tās pašas dzimtas, no kuras slavenais kņazs Potjomkins, Katrīnas II favorīts. Potjomkinu ģimene dzīvojusi Karostā. Nikolajs mācījies Liepājas Komercskolā (tagad- Liepājas Jūrniecības koledža) un īrējis istabu pilsētā. Precīza adrese nav zināma; Anta Klints savā grāmatā raksta, ka Nikolajs dzīvojis netālu no viņas vecāku mājas, kuras adrese ir K. Valdemāra iela 51. Nikolajam piemitis arī izcils mūziķa talants un viņš ļoti skaisti spēlējis klavieres.
Elzas Freimanes vecāki bija cēlušies no Liepājas apkaimes zemniekiem. Viņi bija pārcēlušies uz pilsētu, tikuši pie rocības un Freimaņu ģimenei piederējis skaists, impozants akmens nams Avotu ielā 4. Elza mācījusies Liepājas Meiteņu ģimnāzijā.
Anta Klints raksta, ka Nikolaju un Elzu vienojusi skaista, romantiska mīlestība, viņi domājuši par precēšanos. Tomēr aristokrātu Potjomkinu acīs Freimaņi ar savu zemniecisko izcelsmi bijuši tikai pie turības tikuši iznireļi, un Potjomkini nav gribējuši šīs laulības pieļaut. Jauniešiem pietrūka gribasspēka un izturības pretstāvēt vecāku gribai…
Liktenīgās dienas notikumi Antas Klints grāmatā aprakstīti tā. Nikolaja logi bijuši līdz galam vaļā un viņš uz klavierēm spēlējis Šopēna sēru maršu. Elza stāvējusi puķu dārziņā zem logiem un klausījusies. Kad Nikolajs beidzies pēlēt, viņš iznācis ārā un abi, rokās sadevušies, aizgājuši pa ielu.
Turpmākās notikumu attīstības atstāstos ir dažas sīkas variācijas, tomēr galveno var izlasīt vecos preses izdevumos. Jaunieši ar ormani aizbraukuši līdz Reiņu mežam, kas tolaik saukts par Reiņa birzi. Tur Nikolajs nošāvis Elzu un pēc tam nošāvies pats. Mīlētāji guldīti kopējā kapā vienā dienā- 1907. gada 14. aprīlī.