1942. gada 1. jūlijā Liepājā tika izveidots geto, uz kuru bija jāpārceļas visiem ebreju tautības liepājniekiem. Tā bija slēgta teritorija starp Kungu, Apšu, Dārza un Bāriņu ielu, kuru pamest bez atļaujas bija aizliegts un kurā arī vietējiem iedzīvotājiem ieiet nebija ļauts. Geto teritorijā uzturējās apmēram 800 iedzīvotāju, kas bija palikuši dzīvi pēc 1941. gada masveida slaktiņiem. Ēkas bija pārapdzīvotas, dzīves apstākļi sarežģīti, un ikdienas pārtikas devas nepietiekošas.
Geto gūstekņi tika nodarbināti amatniecībā vai kā nekvalificēts darbaspēks. Strādnieki katru rītu sapulcējās noteiktā vietā geto, kur tika sagrupēti atbilstoši darba vietai. Katram ieslodzītajam, kurš no rīta pameta geto, tika izsniegta birka ar numuru, lai izkontrolētu, vai vakarā visi ir atgriezušies. Uz darbu un no tā ieslodzītie atgriezās organizētās kolonās grupas vadītāja ebreja pavadībā. Ar to Liepājas geto atšķīrās no citiem, jo parasti vācieši pieprasīja, lai grupas vadītājs nebūtu ebrejs. Ieslodzītie strādāja 16–18 stundas dienā, lielāko dienas daļu pavadot ārpus geto.
Geto teritorijā tika izveidota arī neliela skola (Beit midraš), atvērta bibliotēka un maza poliklīnika.
Geto tika slēgts 1943. gada oktobrī, un visi dzīvi palikušie ebreji tika aizvesti uz koncentrācijas nometni “Kaizervalde” Rīgā.
Kādreizējā Liepājas geto teritorijā uzstādīts piemiņas akmens ar uzrakstu latviešu valodā: “Starp Kungu, Apšu, Dārza un Bāriņu ielām no 1942. gada 1. jūlija līdz 1943. gada 8. oktobrim atradās nāvei nolemto Liepājas ebreju geto”.